Meitenēm... starp tiem albumu kalniem, kas jūs iepriecina ar ierakstu studijās nogludinātu skaņu un gaumīgām emocijām, paklausieties šo vienu. Jo nekas tamlīdzīgs te nav dzirdams. Ledus lūzt (to ceļā var arī pasūkāt) un mūziķi pieķērušies kailiem vadiem. Vai varbūt stīgas? Un nepūlieties aptvert, kurš ielūzis – grupa vai tu pati. Es iekritu. Ne velti. Tur dziļi lejā starp zemiem basiem un ģitāras smeldzīgu kaukšanu gribot negribot uzpeld iespēja kaut vai pa atslēgas caurumu sajust, kā ož vīrieša pasaule. Piedzīvoju vienu pasaules mēroga atklāsmi pēc otras. Kaut vai to, ka esi lemta vienmēr “palikt otrā pusē”. Par spīti tam, ka mani mīlēs tikai caur palaga caurumiem vai kā skaistu mironi, jūtu, ka tas viss – mūzika un teksts - nesaprotamā kārtā adresēts tieši man, vai tev, ja gribi... Pirms ieslēgt kaseti, tiem, kuri nolēmuši palikt šai pusē - izvērtējiet savus spēkus. Varbūt apstāties jau pie “Rīta”, kas smeldzīgs, tomēr dos spēku pamosties. Citādi, - ja klausīsities tālāk, iespējams attapsities “asins peļķē”. Tomēr, ja esat neprātīga pēc dabas vai vismaz iemīlējusies – kopā ar novēlojušos panku brālību “Dzelzs vilks” kā “dibenā rauta” metaties bezprāta “disko” saraustītos lēcienos. Uz mirkli aizmirstiet, ka visi jūsu bērni paliek gumijā un rātni aizpeld miskastes mašīnas spiestuvē. Viņiem orgasms, jums ne tuvu, bet viņiem tik ticami, ka jums pielīp (histērisks prieks?). Bet vēl līdz dibenam tālu – jūtu, ka pēc katras dziesmas kaut kas paliek pāri. Kas? Varbūt es pati,